Atziņa

"Kad man bija 20 gadu, es gribēju mainīt pasauli. Pēc kāda laika sapratu, ka pasauli man mainīt neizdosies. Tad apprecējos un domāju, ka vismaz sievu es varētu pārveidot. Pēc kāda laika sapratu, ka arī sievu pārveidot neizdosies. Tad radās bērni, un nodomāju, ka vismaz viņus uzaudzināšu pēc sava ģīmja un līdzības. Diemžēl... Pagāja laiks, un es sapratu, ka arī tas ir pilnīgi garām. Vienīgais, ko varu mēģināt mainīt, esmu es pats."

Citāts no intervijas ar Mārtiņu Bondaru, "Sestdiena", 2011.g. 3. decembris.

Kādā valodā dziedāt

Šodien apmeklēju skolas audzēkņu koncertu, kas veltīts Mātes dienai. Šogad tā ir aizdomīgi un bīstami tuvu citai svētku dienai, kuras sakarā arī šis nelielais pārdomu gabaliņš.  Un radās mana pārdoma koncerta laikā - ne tieši saistīta ar mācībām, bet gan ar vispārējo attieksmes veidošanu pret pamatvērtībām. Un proti. Pēdējā laikā pieaugušo sociālajā vidē nācies īpaši daudz saskarties ar ultranacionālistiski noskaņotiem latvju tauteņiem, kas mētā apkārt dažāda rakstura izteikumus saistībā ar tuvojošos datumu, kuru viena (cerams, neliela) Latvijas sabiedrības daļa savā nodabā mēdz atzīmēt, salejot stopkās kādu caurspīdīgu sķidrumu, dāvājot akmens skulptūrām neļķes un dziedot svešvalodā, kurā savā jaunībā mēs visi ne tikai runājām, bet pat lasījām pietiekoši raiti. Diemžēl bieži ir nācies saskarties ar attieksmi, kas nosoda ne vien attiecīgā datuma politisko nozīmi, bet vispār šo svinētāju pārstāvēto valodu, kultūru un vēsturi kopumā. Un tas nu, manuprāt, patiesi demokrātiskā un attīstītā sabiedrībā ir galīgi greizi. Vismaz oficiāli pie mums ir vārda un domas brīvība, un katrs, ja vien nebāžas otra dzīvē ar varu, drīkst runāt, dziedāt un dzert katrs savā valodā. Turklāt jāatzīst, ka sava kultūrvērtība ir ne vien latviešu tautasdziesmām, bet arī "Oči čornije" un "Modmoskovskije Večera". Nu, tas manuprāt... Taču pēdējā laika diskusijās bieži esmu saņēmusi ļoti smagu nosodījumu par šādu attieksmi. Izrādās, daudzi jo daudzi uzskata, ka Latvijā pareizi ir runāt un dziedāt tikai un vienīgi latviešu valodā. Hmmm...
 Un tieši tāpēc, pēc daudzām karstām diskusijām un pārmetumiem, biju tik pārsteigta, kad viens no koncerta priekšnesumiem bija tīra un īsta krievu tautas deja, balalaiku pavadībā un izpildīta nacionālajos tautas tērpos. Uffffff...Vismaz šeit nevienam nav nekādu aizspriedumu. Neviens nebija iedomājies, ka tautas tērpi reāli sasaucas ar tuvojošos "datumu", un ka balalaiku mūzika ir apdraudējums latviešu identitātei. Deja un mūzika bija jautra, dzīvespriecīga un gaiša. Un, protams, tika uzņemtas ar ovācijām.

Skats no Stroikas uz Londonu

".. kā gan lai es ar savām latvieša smadzenēm būtu varējis izskaidrot to, ka pretimnācējs tev uzskaida bez jebkāda iemesla?! Ko viņam no manis vajag, tam melnajam puisim autobusa pieturā? .. Varbūt gribēja aptīrīt man kabatas? Un vai tiešām visas sievietes te ir nocietušās maukas, jo neviena neizvairās no skatiena un atbild ar smaidu.  .. Austrumeiropā cilvēki viens otru uzlūko ar skatienu, ko angliski sauc par mean look. Rietumeiropā dzīve tiek uzskatīta par prieka vērtu un cilvēki par vērtībām un potenciāliem draugiem. Vai par to vien nebūtu bijis jāpakar aiz pautiem visi padomju sistēmas kaldinātāji? Viņi mums ir atņēmuši pašu galveno - dzīvesprieku. Miljoniem cilvēku izkastrētas smadzenes, un tagad jau vairākas paaudzes raustās no ēnām un redz viens otrā pirmām kārtām stukaču vai ienaidnieku."

V. Lācītis "Stroika ar skatu uz Londonu", 44. lpp.