Cukura dumpinieki

Šodien bija interesanta saruna ar kolēģi. Par dumpinieciskumu jaunībā, par to, cik daudz no tā saglabājas vēlākos gados. Un par to, cik daudz tas nepieciešams, lai strādātu tāda produkta komunikācijā, kurā mēs strādājam. Nonācām pie secinājuma, ka esam dumpinieki. Jo citādi nebūtu iespējams ar sirdi un dvēseli nodoties darbam, pret kuru, pamatoti vai dažreiz ne visai pamatoti, nostājas sabiedrības viedokļa veidotāji, kas pavelk līdzi "lielās masas". Tā ja. Esmu dumpinieks. Virtuves dumpinieks saldākai dzīvei :-D

Tas mirklis pirms un pēc

Tā ir lieliska, brīnišķīga sajūta, kad viss ir beidzies, un tu esi mierā ar to. Kāda dzīves posma beigas gadu gaitā nemaz nepienāk tik bieži, un ir tik forši šo brīdi izbaudīt. Priecāties par to, kas bijis, ko tas tev devis. Un negribēt vairāk, jo vienkārši ir par daudz un pietiek. Viss. Viss beidzies. Pagātne tevi vairs neuztrauc, nesatrauc, neizsauc nekādas emocijas. Tā ir pagājusi. Tu esi noguris, izsmelts un piekusis no tā visa. Tas nu ir cauri.

Vienīgais, kas intriģē, rosina, uzdod asinīm ritēt straujāk, ir nezināmā, plašā, atvērtā nākotne. Tāda sajūta, it kā tu stāvētu durvīs, aiz kurām plestos brīnišķīga, skaista un noslēpumaina pasaule, kurā tev jāiet,  jādzīvo, jāatrod sava vieta. Kur būs tās taciņas, kas jāiemin no jauna? Kur slēpsies zemūdens akmeņi? Kuros mežos rūks lauvas? Kas tevi sagaidīs? Ak, Dievs, cik ļoti šī sajūta reibina un satrauc.

Yeah, skaists brīdis! Izbaudu :-)

Filozofija

Dalai-Lamam reiz esot jautājuši, kas viņu visvairāk izbrīna. Un viņš atbildēja:
- Cilvēks. Sākumā viņš upurē veselību, lai nopelnītu naudu. Pēc tam tērē naudu, lai atgūtu veselību. Turklāt viņš tik ļoti uztraucas par nākotni, ka nespēj izbaudīt tagadni. Tā rezultātā viņš nedzīvo ne tagadnē, ne nākotnē. Viņš dzīvo tā, it to negaidītu nāve, bet mirstot, nožēlo, ka nav dzīvojis. 

 Past is History. Tomorrow is Mistery. But today is a Gift. Thats why it is called a Present. (@Oogway)

Atziņa

"Kad man bija 20 gadu, es gribēju mainīt pasauli. Pēc kāda laika sapratu, ka pasauli man mainīt neizdosies. Tad apprecējos un domāju, ka vismaz sievu es varētu pārveidot. Pēc kāda laika sapratu, ka arī sievu pārveidot neizdosies. Tad radās bērni, un nodomāju, ka vismaz viņus uzaudzināšu pēc sava ģīmja un līdzības. Diemžēl... Pagāja laiks, un es sapratu, ka arī tas ir pilnīgi garām. Vienīgais, ko varu mēģināt mainīt, esmu es pats."

Citāts no intervijas ar Mārtiņu Bondaru, "Sestdiena", 2011.g. 3. decembris.

Kādā valodā dziedāt

Šodien apmeklēju skolas audzēkņu koncertu, kas veltīts Mātes dienai. Šogad tā ir aizdomīgi un bīstami tuvu citai svētku dienai, kuras sakarā arī šis nelielais pārdomu gabaliņš.  Un radās mana pārdoma koncerta laikā - ne tieši saistīta ar mācībām, bet gan ar vispārējo attieksmes veidošanu pret pamatvērtībām. Un proti. Pēdējā laikā pieaugušo sociālajā vidē nācies īpaši daudz saskarties ar ultranacionālistiski noskaņotiem latvju tauteņiem, kas mētā apkārt dažāda rakstura izteikumus saistībā ar tuvojošos datumu, kuru viena (cerams, neliela) Latvijas sabiedrības daļa savā nodabā mēdz atzīmēt, salejot stopkās kādu caurspīdīgu sķidrumu, dāvājot akmens skulptūrām neļķes un dziedot svešvalodā, kurā savā jaunībā mēs visi ne tikai runājām, bet pat lasījām pietiekoši raiti. Diemžēl bieži ir nācies saskarties ar attieksmi, kas nosoda ne vien attiecīgā datuma politisko nozīmi, bet vispār šo svinētāju pārstāvēto valodu, kultūru un vēsturi kopumā. Un tas nu, manuprāt, patiesi demokrātiskā un attīstītā sabiedrībā ir galīgi greizi. Vismaz oficiāli pie mums ir vārda un domas brīvība, un katrs, ja vien nebāžas otra dzīvē ar varu, drīkst runāt, dziedāt un dzert katrs savā valodā. Turklāt jāatzīst, ka sava kultūrvērtība ir ne vien latviešu tautasdziesmām, bet arī "Oči čornije" un "Modmoskovskije Večera". Nu, tas manuprāt... Taču pēdējā laika diskusijās bieži esmu saņēmusi ļoti smagu nosodījumu par šādu attieksmi. Izrādās, daudzi jo daudzi uzskata, ka Latvijā pareizi ir runāt un dziedāt tikai un vienīgi latviešu valodā. Hmmm...
 Un tieši tāpēc, pēc daudzām karstām diskusijām un pārmetumiem, biju tik pārsteigta, kad viens no koncerta priekšnesumiem bija tīra un īsta krievu tautas deja, balalaiku pavadībā un izpildīta nacionālajos tautas tērpos. Uffffff...Vismaz šeit nevienam nav nekādu aizspriedumu. Neviens nebija iedomājies, ka tautas tērpi reāli sasaucas ar tuvojošos "datumu", un ka balalaiku mūzika ir apdraudējums latviešu identitātei. Deja un mūzika bija jautra, dzīvespriecīga un gaiša. Un, protams, tika uzņemtas ar ovācijām.