Tā ir lieliska, brīnišķīga sajūta, kad viss ir beidzies, un
tu esi mierā ar to. Kāda dzīves posma beigas gadu gaitā nemaz nepienāk tik
bieži, un ir tik forši šo brīdi izbaudīt. Priecāties par to, kas bijis, ko tas
tev devis. Un negribēt vairāk, jo vienkārši ir par daudz un pietiek. Viss. Viss
beidzies. Pagātne tevi vairs neuztrauc, nesatrauc, neizsauc nekādas emocijas.
Tā ir pagājusi. Tu esi noguris, izsmelts un piekusis no tā visa. Tas nu ir
cauri.
Vienīgais, kas intriģē, rosina, uzdod asinīm ritēt straujāk,
ir nezināmā, plašā, atvērtā nākotne. Tāda sajūta, it kā tu stāvētu durvīs,
aiz kurām plestos brīnišķīga, skaista un noslēpumaina pasaule, kurā tev jāiet, jādzīvo, jāatrod sava vieta. Kur būs tās
taciņas, kas jāiemin no jauna? Kur slēpsies zemūdens akmeņi? Kuros mežos rūks
lauvas? Kas tevi sagaidīs? Ak, Dievs, cik ļoti šī sajūta reibina un satrauc.
Yeah, skaists brīdis! Izbaudu :-)
