otrdiena, 2012. gada 23. oktobris
ceturtdiena, 2012. gada 23. februāris
Kalifornija. Sākums. Gatavojamies ceļam
Sākums
Tas sākās jau pirms gada. Jā, apmēram pirms gada tieši februārī vai varbūt martā. Bija daudz kur braukts un ceļots, un domas sāka raisīties kaut kam tālākam uz drosmīgākam par Kanāriju salām un Ēģipti. Sāku apsvērt dažādus tālākus galamērķus - Taizemi, Āfriku. Nu, tā tīri teorētiski, no sērijas "Kā būtu, ja būtu". Tad tviterī kā dzelksnis iedzēla @striped_lv paziņojums par Niagāras ūdenskritumu kā brauciena ceļa mērķi. Ahhh!!! Kā man sagribējās kaut kur tik pat tālu un skaisti! Un tieši uz Ameriku. Jā, kāpēc gan ne?! Amerika man noteikti patiktu labāk, nekā Austrumi, to nojaušu, zinot nelielo pieredzi dažās austrumu zemēs. Un tomēr likās tik nereāli - nu kā tad es - tāda maziņa un viena! Kā es tā braukšu tik tālu?! To jau tikai lielākie, drosmīgākie, grupās vai pie radiem... Bet doma bija iesēta un sāka dzīvot savu mazo dīgsta dzīvīti smadzenēs.
Tad kādā sarunā mans uzticamais pavadonis un un acuraugs Jēkabs, kurš ļoti mīl kino un par visu visvairāk mīl skatīties filmas un multenes (nu, vēl arī taisīt lego) iejautājās: "Mam, bet kur taisa filmas? Vai mēs nevarētu aizbraukt turp paskatīties, kā taisa kino?" Holivuda! Tas bija kā eļļa ugunī. Liesmu flammes aizgāja pa smadzenēm, uztvērēji tika noregulēti uz iespēju meklēšanu pasaules telpā, un budžeta plānošana un plāna realizēšana pavērsta konkrētā mērķa virzienā. Tika izgrauztas vairākas grāmateles un interneta resursi par iespējamiem virzieniem. Nolikti daži punkti, kurus gribētos/vajadzētos apmeklēt, ja nu tāda iespēja rastos. Tika pārlikti visi potenciāli gadalaiki tuvāko 2 gadu laikā, kad šāds brauciens teorētiski varētu notikt. Vēlmju saraksts apvienoja visdažādākos ASV nostūrus, sākot ar Holivudu un beidzot ar Maiami, no Yellowstones Nacionālā parka līdz jau pieminētajam Niagāras ūdenskritumam.
Un tad beidzot nāca ziņa no celakaja.lv, ka ir pieejamas "īpašās cenas" maršrutam uz Amerikas rietumkrastu vienā no potenciāli piemērotākajiem brīžiem - 2012. gada martā. Ar biļešu galamērķi - Losandželosu un Sanfrancisko - tika ierobežots vēlmju saraksts, taču pieejamie datumi atļāva zināmu brīvību ceļojuma plānošanā, kas tagad tikai pa īstam sākās.
Taču arī tas bija gana ilgs un mokošs process. Drīz vien kļuva skaidrs, ka, lai apmeklētu visas iecerētās vietas, ar 15 dienām būs krietni par maz. Savukārt iespēja atcelt kādu no punktiem līdzinājās izvēlei "kuru pirkstu lai cērt".
Silvija
Jāatzīst, man Amerikā nedzīvo ne radi, ne draugi. Tāpat arī nav īsti, kam pajautāt padomu par tām miljons lietām, kas ir neskaidras, sākot ar "kādu telefonu lietot", "vai ūdens būs silts", un "kā būtu aizbraukt uz vietu x".
Un atkal liktenis nāca palīgā, paklājot paladziņu noderīgu kontaktu formā. Gandrīz fantastiskā kārtā Latvijas laukos ieguvu "tiešo vadu" uz vienu no vietām, kas jau bija manā apmeklējumu sarakstā - Sequoia Nacionālo parku. Tas ir sekvoju mežu masīvs Sierra Nevada kalnos, kur aug arī pasaulē lielākais (pēc apjoma) koks Ģenerālis Šermans - 83 m augsta un 7,7 resna sekvoja.
Silvija bija atbraukusi uz Latviju, lai parūpētos par savu tanti Dzirdu. Viena pati svešā zemē un svešā valodā, viņa cīnījās par tantes labklājību, kārtoja slimnīcu formalitātes, dzīvokļa jautājumus, un tā tālāk. Ha! Kas vienam nepaceļams sīzifa darbs, tas otram "divus p.. ap...". Grābu Silviju aiz svārku stērbeles, iebaroju ar latviešu ēdieniem, iepinu savos tīklos, iemainīju savas prasmes un spējas operēt Latvijā, lai savāktu pēc iespējas vairāk informācijas par zemi, uz kuru biju sataisījusies doties. Par apbrīnojamu laimi un veiksmi, no visiem Amerikas cilvēkiem tieši Silvija izrādījās tāds cilvēks, kura viedoklim es varētu uzticēties - reindžere, zinātniece, dabas pētniece, kas vasaras pavada ar mugursomu kalnos, prom no cilvēkiem; kam patīk ceļojumi, kas saprot to, kas arī man mīļš, vienlaikus spējot uzrādīt lietas, kas man kā svešiniecei jāņem vērā. Tā nu šīs pazīšanās un sarunu ietekmē es biju spējīga atšķirot svarīgos maršruta punktus no nesvarīgajiem, salikt braucienu "pa plauktiņiem", un veikt arī pārējos ar ceļojuma plānošanu saistītos lēmumus. Un no visiem galamērķiem visvairāk es tagad gaidu tieši braucienu uz Sekvoju parku. Jo tur man tagad ir draugs un domu biedrs.
Gatavi
Kopumā visa ceļojuma plānošana ir aizņēmusi noteikti ne mazāk kā vienu pilnu darba nedēļu. Varbūt pat vairāk. Plus grāmatiņu lasīšana un interneta browsēšana. Vēl atlikuši pāris sagatavošanās darbiņi, taču lielums ir padarīts. Maršruts 2000 km garumā sastādīts, viesnīcu rezervācijas 17 naktīm apstiprinātas, transfēru saraksti, apmeklējamo objektu biļetes, auto nomas papīri, apdrošināšana, utml. ir sakārtoti mapītē un gaida startu. Pases ar pirkstu nospiedumiem un svītru kodiem izgatavotas. GPX faili ar 10 000 slēpņiem, kas būs pieejami pa maršrutu, pasūtīti un gatavi ielādēšanai Garminā. Rezerves naudas kartes no dažādām bankām gadījumam, ja kāda no tām nedarbojas, pasūtītas un izgatavotas. Arī darba dzīve ir sakārtota tā, lai varētu iztikt bez manas tiešas līdzdalības šīs 18 dienas. Tagad atliek tikai sagaidīt to dienu, kad sāksies mūsu lielais ceļojums uz Ameriku.
Tas sākās jau pirms gada. Jā, apmēram pirms gada tieši februārī vai varbūt martā. Bija daudz kur braukts un ceļots, un domas sāka raisīties kaut kam tālākam uz drosmīgākam par Kanāriju salām un Ēģipti. Sāku apsvērt dažādus tālākus galamērķus - Taizemi, Āfriku. Nu, tā tīri teorētiski, no sērijas "Kā būtu, ja būtu". Tad tviterī kā dzelksnis iedzēla @striped_lv paziņojums par Niagāras ūdenskritumu kā brauciena ceļa mērķi. Ahhh!!! Kā man sagribējās kaut kur tik pat tālu un skaisti! Un tieši uz Ameriku. Jā, kāpēc gan ne?! Amerika man noteikti patiktu labāk, nekā Austrumi, to nojaušu, zinot nelielo pieredzi dažās austrumu zemēs. Un tomēr likās tik nereāli - nu kā tad es - tāda maziņa un viena! Kā es tā braukšu tik tālu?! To jau tikai lielākie, drosmīgākie, grupās vai pie radiem... Bet doma bija iesēta un sāka dzīvot savu mazo dīgsta dzīvīti smadzenēs.
Tad kādā sarunā mans uzticamais pavadonis un un acuraugs Jēkabs, kurš ļoti mīl kino un par visu visvairāk mīl skatīties filmas un multenes (nu, vēl arī taisīt lego) iejautājās: "Mam, bet kur taisa filmas? Vai mēs nevarētu aizbraukt turp paskatīties, kā taisa kino?" Holivuda! Tas bija kā eļļa ugunī. Liesmu flammes aizgāja pa smadzenēm, uztvērēji tika noregulēti uz iespēju meklēšanu pasaules telpā, un budžeta plānošana un plāna realizēšana pavērsta konkrētā mērķa virzienā. Tika izgrauztas vairākas grāmateles un interneta resursi par iespējamiem virzieniem. Nolikti daži punkti, kurus gribētos/vajadzētos apmeklēt, ja nu tāda iespēja rastos. Tika pārlikti visi potenciāli gadalaiki tuvāko 2 gadu laikā, kad šāds brauciens teorētiski varētu notikt. Vēlmju saraksts apvienoja visdažādākos ASV nostūrus, sākot ar Holivudu un beidzot ar Maiami, no Yellowstones Nacionālā parka līdz jau pieminētajam Niagāras ūdenskritumam.
Un tad beidzot nāca ziņa no celakaja.lv, ka ir pieejamas "īpašās cenas" maršrutam uz Amerikas rietumkrastu vienā no potenciāli piemērotākajiem brīžiem - 2012. gada martā. Ar biļešu galamērķi - Losandželosu un Sanfrancisko - tika ierobežots vēlmju saraksts, taču pieejamie datumi atļāva zināmu brīvību ceļojuma plānošanā, kas tagad tikai pa īstam sākās.
Taču arī tas bija gana ilgs un mokošs process. Drīz vien kļuva skaidrs, ka, lai apmeklētu visas iecerētās vietas, ar 15 dienām būs krietni par maz. Savukārt iespēja atcelt kādu no punktiem līdzinājās izvēlei "kuru pirkstu lai cērt".
Silvija
Jāatzīst, man Amerikā nedzīvo ne radi, ne draugi. Tāpat arī nav īsti, kam pajautāt padomu par tām miljons lietām, kas ir neskaidras, sākot ar "kādu telefonu lietot", "vai ūdens būs silts", un "kā būtu aizbraukt uz vietu x".
Un atkal liktenis nāca palīgā, paklājot paladziņu noderīgu kontaktu formā. Gandrīz fantastiskā kārtā Latvijas laukos ieguvu "tiešo vadu" uz vienu no vietām, kas jau bija manā apmeklējumu sarakstā - Sequoia Nacionālo parku. Tas ir sekvoju mežu masīvs Sierra Nevada kalnos, kur aug arī pasaulē lielākais (pēc apjoma) koks Ģenerālis Šermans - 83 m augsta un 7,7 resna sekvoja.
Silvija bija atbraukusi uz Latviju, lai parūpētos par savu tanti Dzirdu. Viena pati svešā zemē un svešā valodā, viņa cīnījās par tantes labklājību, kārtoja slimnīcu formalitātes, dzīvokļa jautājumus, un tā tālāk. Ha! Kas vienam nepaceļams sīzifa darbs, tas otram "divus p.. ap...". Grābu Silviju aiz svārku stērbeles, iebaroju ar latviešu ēdieniem, iepinu savos tīklos, iemainīju savas prasmes un spējas operēt Latvijā, lai savāktu pēc iespējas vairāk informācijas par zemi, uz kuru biju sataisījusies doties. Par apbrīnojamu laimi un veiksmi, no visiem Amerikas cilvēkiem tieši Silvija izrādījās tāds cilvēks, kura viedoklim es varētu uzticēties - reindžere, zinātniece, dabas pētniece, kas vasaras pavada ar mugursomu kalnos, prom no cilvēkiem; kam patīk ceļojumi, kas saprot to, kas arī man mīļš, vienlaikus spējot uzrādīt lietas, kas man kā svešiniecei jāņem vērā. Tā nu šīs pazīšanās un sarunu ietekmē es biju spējīga atšķirot svarīgos maršruta punktus no nesvarīgajiem, salikt braucienu "pa plauktiņiem", un veikt arī pārējos ar ceļojuma plānošanu saistītos lēmumus. Un no visiem galamērķiem visvairāk es tagad gaidu tieši braucienu uz Sekvoju parku. Jo tur man tagad ir draugs un domu biedrs.
Gatavi
Kopumā visa ceļojuma plānošana ir aizņēmusi noteikti ne mazāk kā vienu pilnu darba nedēļu. Varbūt pat vairāk. Plus grāmatiņu lasīšana un interneta browsēšana. Vēl atlikuši pāris sagatavošanās darbiņi, taču lielums ir padarīts. Maršruts 2000 km garumā sastādīts, viesnīcu rezervācijas 17 naktīm apstiprinātas, transfēru saraksti, apmeklējamo objektu biļetes, auto nomas papīri, apdrošināšana, utml. ir sakārtoti mapītē un gaida startu. Pases ar pirkstu nospiedumiem un svītru kodiem izgatavotas. GPX faili ar 10 000 slēpņiem, kas būs pieejami pa maršrutu, pasūtīti un gatavi ielādēšanai Garminā. Rezerves naudas kartes no dažādām bankām gadījumam, ja kāda no tām nedarbojas, pasūtītas un izgatavotas. Arī darba dzīve ir sakārtota tā, lai varētu iztikt bez manas tiešas līdzdalības šīs 18 dienas. Tagad atliek tikai sagaidīt to dienu, kad sāksies mūsu lielais ceļojums uz Ameriku.
otrdiena, 2011. gada 6. decembris
Atziņa
"Kad man bija 20 gadu, es gribēju mainīt pasauli. Pēc kāda laika sapratu, ka pasauli man mainīt neizdosies. Tad apprecējos un domāju, ka vismaz sievu es varētu pārveidot. Pēc kāda laika sapratu, ka arī sievu pārveidot neizdosies. Tad radās bērni, un nodomāju, ka vismaz viņus uzaudzināšu pēc sava ģīmja un līdzības. Diemžēl... Pagāja laiks, un es sapratu, ka arī tas ir pilnīgi garām. Vienīgais, ko varu mēģināt mainīt, esmu es pats."
Citāts no intervijas ar Mārtiņu Bondaru, "Sestdiena", 2011.g. 3. decembris.
Citāts no intervijas ar Mārtiņu Bondaru, "Sestdiena", 2011.g. 3. decembris.
ceturtdiena, 2011. gada 5. maijs
Kādā valodā dziedāt
Šodien apmeklēju skolas audzēkņu koncertu, kas veltīts Mātes dienai. Šogad tā ir aizdomīgi un bīstami tuvu citai svētku dienai, kuras sakarā arī šis nelielais pārdomu gabaliņš. Un radās mana pārdoma koncerta laikā - ne tieši saistīta ar mācībām, bet gan ar vispārējo attieksmes veidošanu pret pamatvērtībām. Un proti. Pēdējā laikā pieaugušo sociālajā vidē nācies īpaši daudz saskarties ar ultranacionālistiski noskaņotiem latvju tauteņiem, kas mētā apkārt dažāda rakstura izteikumus saistībā ar tuvojošos datumu, kuru viena (cerams, neliela) Latvijas sabiedrības daļa savā nodabā mēdz atzīmēt, salejot stopkās kādu caurspīdīgu sķidrumu, dāvājot akmens skulptūrām neļķes un dziedot svešvalodā, kurā savā jaunībā mēs visi ne tikai runājām, bet pat lasījām pietiekoši raiti. Diemžēl bieži ir nācies saskarties ar attieksmi, kas nosoda ne vien attiecīgā datuma politisko nozīmi, bet vispār šo svinētāju pārstāvēto valodu, kultūru un vēsturi kopumā. Un tas nu, manuprāt, patiesi demokrātiskā un attīstītā sabiedrībā ir galīgi greizi. Vismaz oficiāli pie mums ir vārda un domas brīvība, un katrs, ja vien nebāžas otra dzīvē ar varu, drīkst runāt, dziedāt un dzert katrs savā valodā. Turklāt jāatzīst, ka sava kultūrvērtība ir ne vien latviešu tautasdziesmām, bet arī "Oči čornije" un "Modmoskovskije Večera". Nu, tas manuprāt... Taču pēdējā laika diskusijās bieži esmu saņēmusi ļoti smagu nosodījumu par šādu attieksmi. Izrādās, daudzi jo daudzi uzskata, ka Latvijā pareizi ir runāt un dziedāt tikai un vienīgi latviešu valodā. Hmmm...
Un tieši tāpēc, pēc daudzām karstām diskusijām un pārmetumiem, biju tik pārsteigta, kad viens no koncerta priekšnesumiem bija tīra un īsta krievu tautas deja, balalaiku pavadībā un izpildīta nacionālajos tautas tērpos. Uffffff...Vismaz šeit nevienam nav nekādu aizspriedumu. Neviens nebija iedomājies, ka tautas tērpi reāli sasaucas ar tuvojošos "datumu", un ka balalaiku mūzika ir apdraudējums latviešu identitātei. Deja un mūzika bija jautra, dzīvespriecīga un gaiša. Un, protams, tika uzņemtas ar ovācijām.
Un tieši tāpēc, pēc daudzām karstām diskusijām un pārmetumiem, biju tik pārsteigta, kad viens no koncerta priekšnesumiem bija tīra un īsta krievu tautas deja, balalaiku pavadībā un izpildīta nacionālajos tautas tērpos. Uffffff...Vismaz šeit nevienam nav nekādu aizspriedumu. Neviens nebija iedomājies, ka tautas tērpi reāli sasaucas ar tuvojošos "datumu", un ka balalaiku mūzika ir apdraudējums latviešu identitātei. Deja un mūzika bija jautra, dzīvespriecīga un gaiša. Un, protams, tika uzņemtas ar ovācijām.
pirmdiena, 2011. gada 4. aprīlis
Skats no Stroikas uz Londonu
".. kā gan lai es ar savām latvieša smadzenēm būtu varējis izskaidrot to, ka pretimnācējs tev uzskaida bez jebkāda iemesla?! Ko viņam no manis vajag, tam melnajam puisim autobusa pieturā? .. Varbūt gribēja aptīrīt man kabatas? Un vai tiešām visas sievietes te ir nocietušās maukas, jo neviena neizvairās no skatiena un atbild ar smaidu. .. Austrumeiropā cilvēki viens otru uzlūko ar skatienu, ko angliski sauc par mean look. Rietumeiropā dzīve tiek uzskatīta par prieka vērtu un cilvēki par vērtībām un potenciāliem draugiem. Vai par to vien nebūtu bijis jāpakar aiz pautiem visi padomju sistēmas kaldinātāji? Viņi mums ir atņēmuši pašu galveno - dzīvesprieku. Miljoniem cilvēku izkastrētas smadzenes, un tagad jau vairākas paaudzes raustās no ēnām un redz viens otrā pirmām kārtām stukaču vai ienaidnieku."
V. Lācītis "Stroika ar skatu uz Londonu", 44. lpp.
Abonēt:
Ziņas (Atom)