Ķirbju kēkss no Brendas

Sastāvdaļas: 340 g ķirbja biezeņa (sacepts cepeškrāsnī) 250 g miltu 100 g brūnā cukura 2 olas 50 g eļļas 3 tējkar. cepamā pulvera 2 tējkar. kanēļa 1/2 tējkar. muskatrieksta 1/2 tējkar. ingvera pulvera (vai pusīkšķa svaigs rīvēts ingvers) 1/2 tējkar. krustnagliņu 1/2 tējkar. karadmona 1/2 tējkar. sāls Pārkaisīšanai baltās cukura pērlītes (obligāti!) Gatavošana Visu sastrādā vijīgā masā. Ietauko kēksa formu, lej mīklu iekšā, pārkaisa ar cukura pērlītēm un cep krāsnī 50 minūtes. Ja elektriskā, tad 180 grādos, ja malkas krāsns, tad pēc sajūtā, vidējā ugunī).

Saldo kartupeļu gnočči

Recepte no "Spināti un sviests" Instagram kolekcijas Pierakstīta šeit pašas ērtākai lietošanai Sastāvdaļas: 400 g saldo kartupeļu 200 g ricotta siera 50 g cietā siera 180 g miltu 1 tējkar. sāls 50 g sviesta 1 ķiploka daiviņa Pagatavošana 1. Saldo kartupeli nomazgā un cep cepešrkāsnī, līdz tas mīksts. Atdzesē, izgrebj mīkstumu. 2. Mīkstumu blenderī vai ar dakšiņu samīca, pievieno ricotta sieru, sāli un miltus. Samīca mīkstā masā (nepārmīca). Izveltnē stienīšos, ko sagriež gabaliņos. 3. Gņočus pa vienam/dažiem liek verošā ūdenī un vāra, līdz tie paceļas virspusē. Ar putu karoti izceļ ārā. 4. Uz pannas izkausē sviestu, apcep tajā ķiplociņu (oriģinālā ir arī salvija, bet man tādas nav un nezinu, kur dabūt), un apcep gņočus zeltainus.

Cukura dumpinieki

Šodien bija interesanta saruna ar kolēģi. Par dumpinieciskumu jaunībā, par to, cik daudz no tā saglabājas vēlākos gados. Un par to, cik daudz tas nepieciešams, lai strādātu tāda produkta komunikācijā, kurā mēs strādājam. Nonācām pie secinājuma, ka esam dumpinieki. Jo citādi nebūtu iespējams ar sirdi un dvēseli nodoties darbam, pret kuru, pamatoti vai dažreiz ne visai pamatoti, nostājas sabiedrības viedokļa veidotāji, kas pavelk līdzi "lielās masas". Tā ja. Esmu dumpinieks. Virtuves dumpinieks saldākai dzīvei :-D

Tas mirklis pirms un pēc

Tā ir lieliska, brīnišķīga sajūta, kad viss ir beidzies, un tu esi mierā ar to. Kāda dzīves posma beigas gadu gaitā nemaz nepienāk tik bieži, un ir tik forši šo brīdi izbaudīt. Priecāties par to, kas bijis, ko tas tev devis. Un negribēt vairāk, jo vienkārši ir par daudz un pietiek. Viss. Viss beidzies. Pagātne tevi vairs neuztrauc, nesatrauc, neizsauc nekādas emocijas. Tā ir pagājusi. Tu esi noguris, izsmelts un piekusis no tā visa. Tas nu ir cauri.

Vienīgais, kas intriģē, rosina, uzdod asinīm ritēt straujāk, ir nezināmā, plašā, atvērtā nākotne. Tāda sajūta, it kā tu stāvētu durvīs, aiz kurām plestos brīnišķīga, skaista un noslēpumaina pasaule, kurā tev jāiet,  jādzīvo, jāatrod sava vieta. Kur būs tās taciņas, kas jāiemin no jauna? Kur slēpsies zemūdens akmeņi? Kuros mežos rūks lauvas? Kas tevi sagaidīs? Ak, Dievs, cik ļoti šī sajūta reibina un satrauc.

Yeah, skaists brīdis! Izbaudu :-)

Filozofija

Dalai-Lamam reiz esot jautājuši, kas viņu visvairāk izbrīna. Un viņš atbildēja:
- Cilvēks. Sākumā viņš upurē veselību, lai nopelnītu naudu. Pēc tam tērē naudu, lai atgūtu veselību. Turklāt viņš tik ļoti uztraucas par nākotni, ka nespēj izbaudīt tagadni. Tā rezultātā viņš nedzīvo ne tagadnē, ne nākotnē. Viņš dzīvo tā, it to negaidītu nāve, bet mirstot, nožēlo, ka nav dzīvojis. 

 Past is History. Tomorrow is Mistery. But today is a Gift. Thats why it is called a Present. (@Oogway)

Kalifornija. Sākums. Gatavojamies ceļam

Sākums

Tas sākās jau pirms gada. Jā, apmēram pirms gada tieši februārī vai varbūt martā. Bija daudz kur braukts un ceļots, un domas sāka raisīties kaut kam tālākam uz drosmīgākam par Kanāriju salām un Ēģipti. Sāku apsvērt dažādus tālākus galamērķus - Taizemi, Āfriku. Nu, tā tīri teorētiski, no sērijas "Kā būtu, ja būtu".  Tad tviterī kā dzelksnis iedzēla @striped_lv paziņojums par Niagāras ūdenskritumu kā brauciena ceļa mērķi. Ahhh!!! Kā man sagribējās kaut kur tik pat tālu un skaisti! Un tieši uz Ameriku. Jā, kāpēc gan ne?! Amerika man noteikti patiktu labāk, nekā Austrumi, to nojaušu, zinot nelielo pieredzi dažās austrumu zemēs. Un tomēr likās tik nereāli - nu kā tad es - tāda maziņa un viena! Kā es tā braukšu tik tālu?! To jau tikai lielākie, drosmīgākie, grupās vai pie radiem... Bet doma bija iesēta un sāka dzīvot savu mazo dīgsta dzīvīti smadzenēs.

Tad kādā sarunā mans uzticamais pavadonis un un acuraugs Jēkabs, kurš ļoti mīl kino un par visu visvairāk mīl skatīties filmas un multenes (nu, vēl arī taisīt lego) iejautājās: "Mam, bet kur taisa filmas? Vai mēs nevarētu aizbraukt turp paskatīties, kā taisa kino?" Holivuda! Tas bija kā eļļa ugunī. Liesmu flammes aizgāja pa smadzenēm, uztvērēji tika noregulēti uz iespēju meklēšanu pasaules telpā, un budžeta plānošana un plāna realizēšana pavērsta konkrētā mērķa virzienā. Tika izgrauztas vairākas  grāmateles un interneta resursi par iespējamiem virzieniem. Nolikti daži punkti, kurus gribētos/vajadzētos apmeklēt, ja nu tāda iespēja rastos. Tika pārlikti visi potenciāli gadalaiki tuvāko 2 gadu laikā, kad šāds brauciens teorētiski varētu notikt. Vēlmju saraksts apvienoja visdažādākos ASV nostūrus, sākot ar Holivudu un beidzot ar Maiami, no Yellowstones Nacionālā parka līdz jau pieminētajam Niagāras ūdenskritumam.
Un tad beidzot nāca ziņa no celakaja.lv, ka ir pieejamas "īpašās cenas" maršrutam uz Amerikas rietumkrastu vienā no potenciāli piemērotākajiem brīžiem - 2012. gada martā. Ar biļešu galamērķi - Losandželosu un Sanfrancisko - tika ierobežots vēlmju saraksts, taču pieejamie datumi atļāva zināmu brīvību ceļojuma plānošanā, kas tagad tikai pa īstam sākās.

Taču arī tas bija gana ilgs un mokošs process. Drīz vien kļuva skaidrs, ka, lai apmeklētu visas iecerētās vietas, ar 15 dienām būs krietni par maz. Savukārt iespēja atcelt kādu no punktiem līdzinājās izvēlei "kuru pirkstu lai cērt".

Silvija

Jāatzīst, man Amerikā nedzīvo ne radi, ne draugi. Tāpat arī nav īsti, kam pajautāt padomu par tām miljons lietām, kas ir neskaidras, sākot ar "kādu telefonu lietot", "vai ūdens būs silts", un "kā būtu aizbraukt uz vietu x".

Un atkal liktenis nāca palīgā, paklājot paladziņu noderīgu kontaktu formā. Gandrīz fantastiskā kārtā Latvijas laukos ieguvu "tiešo vadu" uz vienu no vietām, kas jau bija manā apmeklējumu sarakstā -  Sequoia Nacionālo parku. Tas ir sekvoju mežu masīvs Sierra Nevada kalnos, kur aug arī pasaulē lielākais (pēc apjoma) koks Ģenerālis Šermans  - 83 m augsta un 7,7 resna sekvoja.


Silvija bija atbraukusi uz Latviju, lai parūpētos par savu tanti Dzirdu. Viena pati svešā zemē un svešā valodā, viņa cīnījās par tantes labklājību, kārtoja slimnīcu formalitātes, dzīvokļa jautājumus, un tā tālāk. Ha! Kas vienam nepaceļams sīzifa darbs, tas otram "divus p.. ap...". Grābu Silviju aiz svārku stērbeles, iebaroju ar latviešu ēdieniem, iepinu savos tīklos, iemainīju savas prasmes un spējas operēt Latvijā, lai savāktu pēc iespējas vairāk informācijas par zemi, uz kuru biju sataisījusies doties. Par apbrīnojamu laimi un veiksmi, no visiem Amerikas cilvēkiem tieši Silvija izrādījās tāds cilvēks, kura viedoklim es varētu uzticēties - reindžere, zinātniece, dabas pētniece, kas vasaras pavada ar mugursomu kalnos, prom no cilvēkiem; kam patīk ceļojumi, kas saprot to, kas arī man mīļš, vienlaikus spējot uzrādīt lietas, kas man kā svešiniecei jāņem vērā. Tā nu šīs pazīšanās un sarunu ietekmē es biju spējīga atšķirot svarīgos maršruta punktus no nesvarīgajiem, salikt braucienu "pa plauktiņiem", un veikt arī pārējos ar ceļojuma plānošanu saistītos lēmumus. Un no visiem galamērķiem visvairāk es tagad gaidu tieši braucienu uz Sekvoju parku. Jo tur man tagad ir draugs un domu biedrs.

Gatavi


Kopumā visa ceļojuma plānošana ir aizņēmusi noteikti ne mazāk kā vienu pilnu darba nedēļu. Varbūt pat  vairāk. Plus grāmatiņu lasīšana un interneta browsēšana. Vēl atlikuši pāris sagatavošanās darbiņi, taču lielums ir padarīts. Maršruts 2000 km garumā sastādīts, viesnīcu rezervācijas 17 naktīm apstiprinātas, transfēru saraksti, apmeklējamo objektu biļetes, auto nomas papīri, apdrošināšana, utml. ir sakārtoti mapītē un gaida startu. Pases ar pirkstu nospiedumiem un svītru kodiem izgatavotas. GPX faili ar 10 000 slēpņiem, kas būs pieejami pa maršrutu, pasūtīti un gatavi ielādēšanai Garminā. Rezerves naudas kartes no dažādām bankām gadījumam, ja kāda no tām nedarbojas, pasūtītas un izgatavotas. Arī darba dzīve ir sakārtota tā, lai varētu iztikt bez manas tiešas līdzdalības šīs 18 dienas. Tagad atliek tikai sagaidīt to dienu, kad sāksies mūsu lielais ceļojums uz Ameriku.

Atziņa

"Kad man bija 20 gadu, es gribēju mainīt pasauli. Pēc kāda laika sapratu, ka pasauli man mainīt neizdosies. Tad apprecējos un domāju, ka vismaz sievu es varētu pārveidot. Pēc kāda laika sapratu, ka arī sievu pārveidot neizdosies. Tad radās bērni, un nodomāju, ka vismaz viņus uzaudzināšu pēc sava ģīmja un līdzības. Diemžēl... Pagāja laiks, un es sapratu, ka arī tas ir pilnīgi garām. Vienīgais, ko varu mēģināt mainīt, esmu es pats."

Citāts no intervijas ar Mārtiņu Bondaru, "Sestdiena", 2011.g. 3. decembris.